Kas ir osteopātija?
 

Osteopātija ir atveseļošanas sistēma, kura ir orientēta uz  ķermeņa, prāta un gara vienotību.  Osteopātija ir visa ķermeņa terapija, kas balstīta uz biomehānikas principiem, organisma fizioloģisku stāvokļu diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi, atbilstoši medicīnas teorētiskajām koncepcijām un praktiskajam iemaņām.

Osteopātijas filozofija ir ārstēt cilvēku, nevis slimību. (Still A.T. 1899) 
 

Osteopātija ir diagnostika un ārstēšana. Specialists diagnosticē un manuāli ārstē traucētas vai izmainītas funkcijas savstarpēji saistītas sistēmās: kaulu, locītavu, miofasciālas, viscerālās saistībā ar vaskulāriem limfātiskiem un neirāliem elementiem. Traucējumu pamatā būs kustību ierobežojumi un tās vietās veidosies izmaiņas audos, kas pakāpeniski radīs nopietnus sarežģījumus veselībai. Lielā nozīme ir tam kā organisms tos ierobežojumus kompensēs. Kad kompensācijas un adaptācijas spējas beidzās, parādās sāpes un diskomforts. Pārāk intensīvā fiziskā slodze, psihoemocionāls stress, hipodinamija, trauma var rādīt apstākļus, kad adaptācijas spējas izsmeltas, ar osteopātijas metodi var palīdzēt organismam atgūt adaptācijas spējas. 

Pacienti visbiežāk lūdz palīdzēt izvairīties no sāpēm, mazināt diskomforta sajūtu, sūdzas par grūtībām nostrādāt pie datora darba dienu, jo parādās sāpes mugurkaula kakla vai jostas daļā. Pacienti bieži cieš no galvas sāpēm, locītavu sāpēm bet no spriedzes savilkuma un saspringuma sajūtas izvairīties nesanāk gadiem ilgi. Cilvēki turpina ciest no slimībām un sāpēm, neskatoties uz to, ka pašlaik ir iespējams apmeklēt augstākas klases aprīkotas klīnikas. Mūsu mērķis ir pielietot savas iemaņas un prasmes, uzstādīt pacientam funkcionālo diagnozi un noteikt problēmu iemeslu. Nepieciešamības gadījumā mēs lūgsim pacientam veikt MRT, CT, RTG ar funkcionālām provēm, USG , analīzes, vai rekomendēt cita ārsta specialista konsultāciju, jo osteopātijas un manuālās terapijas metodi izmanto ja problēmai ir funkcionāls raksturs. Arī organisko traucējumu gadījumā osteopātija var būt ļoti noderīga. Tādos gadījumos osteopātija var būt kā patstāvīga ārstēšanas metode, gan kā komplementāra ārstēšanas metode.

Ārstējot pacientu osteopāts pielieto holistisku pieeju, jo cilvēka ķermenis ir vienots veselums, visas ķermeņa daļas funkcionē vesela organisma kontekstā. Slimība ir visa organisma reakcija: traucētai struktūrai vai funkcijai vienā ķermeņa daļā ir patoloģiskā ietekme uz citām ķermeņa daļām. Ķermeņa struktūras un funkcijas ir cieši saistītas. Funkcija ietekmē struktūras. Organismam piemīt iedzimtā spēja izsargāties, atjaunoties, paškoriģēties, pašregulēties – saglabāt homeostāzi. Tieši uz augstāk minētiem principiem balstās osteopāta prakse.

 

Osteopātijas pamatlicējs ir Andrey Taylor Still MD. DO.(1828-1917) grāmatās rakstīja ka: 

Kauli, muskuļi, apvalki, orgāni, nervi, asinis, limfa, likvors ir savstarpēji sasaistīti.

Traucējumu pamatā ir šķidrumu cirkulācijas traucējumi. 

Slimība ir radusies no anatomiskās anomālijas, kuras rezultātā ir izveidojusies fizioloģiskie traucējumi.

Veselības pamatā ir šķidrumu laba cirkulācija. Laba asins piegāde un drenāža no jebkuras struktūras.

Veselības pamatā ir strukturālā vienotība kas attīstās no netraucētas visa organisma šķidrumu cirkulācijas.

Šie biomehāniskie bojājumi var tikt koriģēti izmantojot osteopātisko manipulatīvo ārstēšanu.

Osteopātijas mērķis ir adaptēt organismu no biomehāniski nenormāla stāvokļa uz normālo. Tas ir manipulēt ar kauliem, locītavām, saitēm, u.c. lai atjaunotu normālu šķidrumu cirkulāciju, sasniegtu normālu nervu darbību, orgānu funkcijas.

Speciālists novērtē pacienta funkcionālo stāvokli, apskata pacienta stāju, gaitu, novērtē ķermeņa simetriju un kustību stereotipus. Speciālists labi pārzin anatomiju, biomehāniku, orientējas fizioloģijā, neiroloģijā un embrioloģijā. Izmeklējot pacientu, tiek izmantoti statiskie un dinamiskie vērtēšanas testi, dažādi neiroloģiskie un ortopēdiskie testi. Speciālistam apmācību laikā un, gadiem ilgi praktizējot, attīstās ļoti labas palpācijas un percepcijas iemaņas un spēja sajust ķermeņa audu stāvokli, struktūru kustības. Speciālists konsultācijas laikā novērtē kustību balsta aparāta stāvokli (kaulu, locītavu, saišu, muskuļu, fasciju, periostu, locītavu somiņu, muskuļu cīpslu stāvokli). Novērtē mobilitāti (slidenību) un motilitāti (kustību pašā orgānā) iekšējos orgānos, nervu sistēmas, limfātiskās sistēmas, kardiovaskulārās un elpošanas sistēmas funkcionālo mobilitāti. Speciālists testē kraniosakrālās sistēmas kustīgumu, palpatori izmeklē galvaskausa šuvju elasticitāti un mikrokustīgumu tajās, spēj noteikt, kurā līmenī ir mikrokustīguma ierobežojums, noteikt, kas šo ierobežojumu rada. Liela loma diagnostikā un ārstēšanā ir pacienta psihoemocionālajam stāvoklim. Pēc izmeklēšanas pacientam tiek noteikta funkcionālā diagnoze un veiktas nepieciešamās korekcijas, ievērojot koncepciju par cilvēka ārstēšanu kopumā.

 Visas cilvēka ķermeņa struktūras ir cieši saistītas un ietekmē viena otru.  Iekšējie orgāni ir mobili, pateicoties audiem, kas ir tiem apkārt: tās ir membrānas, kas pārklāj vēdera dobuma orgānus un krūšu kurvja orgānus, saites starp orgāniem, kuras savienojas ar citām organisma struktūrām. Muskuļi piestiprinās pie kauliem, fascijas apvelk muskuļus, un visa organisma fascijas un membrānas ir savienotas savā starpā. Katram organam, nervam, limfvadam, asinsvadam ir sava membrāniņa. Membrānu tīkls ir viens vesels, un tur ir jābūt slīdamībai. Struktūru biomehāniku ietekmē daudzi faktori. 
 

Osteopātijā izmanto dažādus terapijas pieejas modeļus un terapijas tehnikas, kuru izvēle ir terapeita kompetencē.

Ārstēšanā visbiežāk sekojošas tehnoloģijas:

Muskuļu enerģijas tehnikas (MET). 

Kraniālās korekcijas tehnikas

Mīksto audu tehnikas.

Miofasciālās tehnikas.

Artikulārās mobilizācijas tehnikas.

HVLA tehnikas.

Viscerālās korekcijas tehnikas.

Limfas drenāžas tehnikas. 

Škidruma tehnikas. Manuālās tehnikas, kas veicina asins cirkulāciju, venozo atteci.
 

Osteopātija var palīdzēt :

 

Pacienti ar kustību balsta aparāta slimībām: stājas funkcionālie traucējumi, dažāda veida skoliozes, muguras sāpes, mugurkaula starpskriemeļu disku trūces, protrūzijas, spondiloze, spondiloartroze, spondilolistēze, spondilolīze, radikulīts, radikulopātijas un t.t. Locītavu saslimšanas un sāpes. Miozīti, bursīti, tendinīti, tendinozes, kapsulīti un t.t. Miofasciālas sāpes, miofasciālas disfunkcijas, stājas disbalanse, locītavu funkcionālie bloki.

Pacienti pēc traumatoloģiskām (visbiežāk saišu plīsumi, menisku bojājumi, hondropātijas, pleca locītavas atdures sindroms), vertebrologa ķirurģiskām manipulācijām, operācijām (visbiežāk starpskriemeļu disku trūces ar vai bez neiroloģiskā deficīta).

Pacienti ar neiroloģiskiem traucējumiem. Galvas sāpes: tensijas galvas sāpes, cervikogēnas galvas sāpes, migrēnas, galvas sāpes, saistītas ar venozās atteces traucējumiem. Stāvoklis pēc insulta. 

Labdabīgs paroksizmāls pozicionāls galvas reibonis. Tinīts jeb troksnis ausīs.

Miega traucējumi, neiroveģetatīvā somatoformā distonija. Polineiropātijas. Pacienti pēc neiroķirurģiskām operācijām. Pacienti ar psihoemocionālas pārslodzes sekām, izdegšanas sindromu, atmiņas traucējumiem, trauksmi, miega traucējumiem.

Bērni ar kustību traucējumiem, stājas funkcionāliem traucējumiem, miofasciālo disbalansi, hiperaktivitāti, UDHS, autiskā spektra traucējumiem, uzmanības traucējumiem, koncentrācijas grūtībām, hiperaktivitāti, muskuļu tikiem , bieži slīmojošie bērni, otīti  u.tt. 

Jaundzimušie: atraugas, krūts barošanas problēmas, slikts svara pieaugums, miega traucējumi, motorās attīstības traucējumi.

Pacienti pēc traumu konservatīvās un ķirurģiskās ārstēšanas.

Pacienti pēc sporta traumām un pārslodzes.

Pacienti pēc zobārsta ortodonta manipulācijām un sakodiena korekcijām ar miofasciālo disfunkciju, stājas traucējumiem, somatiskiem traucējumiem un galvas sāpēm. Pacienti ar žokļa locītavu sāpēm un apkārt esošo saišu, diska, kapsulas un iesaistīto miofasciālo struktūru disfunkcijām. Pacienti ar stājas traucējumiem saistītiem ar sakodiena disfunkcijām.

Pacienti pēc abdominālām, videnes orgānu, mazā iegurņa orgānu ķirurģiskām operācijām. Saaugumu ārstēšana, rētaudu mobilizācija, stājas traucējumiem, sāpēm pēc ilgstošas gulēšanas pēc operācijām.

Ginekoloģiskie pacienti: saauguma, rētaudu procesi (pēc laparaskopiskām operācijām). Sāpīgas mēnešreizes, saistītas ar saaugumu un rētaudu procesu. Iegurņa pamatnes muskuļu un citu struktūru disfunkcijas.

Pacienti ar venozās un limfas atteces traucējumiem.

 

Piemēri:

Terapeitisko tehniku daudzveidība, kurus izmanto osteopātijā, ļauj atbrīvoties audiem un atjaunoties veģetatīvas nervu sistēmas autonomai elasticitātei. Autonomā nervu sistēma sastāv no 2. daļām: simpātiskā un parasimpātiskā. Simpātiskā daļa liek organismam reaģēt bīstamas situācijas gadījumā, stresa, nelaimes, dusmu stāvoklī, paaugstinot sirds darbības ritmu, asins spiedienu, skābekļa patēriņu un asins pieplūdi muskuļiem. Parasimpātiskās nervu sistēmas darbība ir pretēja simpātiskai – tā samazina sirds darbības spēku un ritmu, asins spiedienu, utt. Ikdienas dzīvē cilvēkam rodas stresa situācijas un simpātiskā nervu sistēma aktivizējas atkal un atkal. Mums bieži nesanāk atbrīvoties no stresa, tāpēc ka mūsu sabiedrības apstākļos nav iespējams rīkoties un iztērēt simpātiskas nervu sistēmas saģenerēto enerģiju. Tāpēc ar katru dienu aug tonuss un simpātiskās nervu sistēmas toniskā aktivitāte. Mēs akumulējam sevī vairāk stresa kairinātājus, nekā varam iztērēt. Tādos apstākļos organisms nevar normāli funkcionēt un beigas parasimpātiskā sistēma vairs nespēj pretoties, jo tā ir iztukšota. Osteopātija palīdz sabalansēt veģetatīvas nervu sistēmas darbību veicina parasimpātiskās sistēmas aktivāciju, tādēļ īpaši ieteicama cilvēkiem ar neirocirkulatoro disfunkciju, miega traucējumiem, uzmanības deficītu, spriedzes un stresa gadījumā, hiperaktīviem bērniem.

Vēdera preses novājināšanās var izraisīt vēdera iekšējo orgānu noslīdējumu, augstāk esošie orgāni spiež uz zemāk esošajiem, mainās iegurņa stāvoklis, mainās iegurņa un sēžas muskuļu balanss, parādās sāpes mugurā, gar ribu lokiem, vēdera lejasdaļā.

Iegurņa kaulu, krusta kaulu disfunkcijas negatīvi ietekmē mazā iegurņa orgānus. Un pretēji: iekaisumu, ķirurģisko operāciju komplikācijas ir saaugumi, kas traucē iegurņa kaulu kustības brīvībai, tā rezultātā var rasties sāpes jostas krustu daļā, simfīzes kaula disfunkcijas, traucēta ķermeņa biomehānika, parādīties sāpes ceļu locītavās, jo arī tur mainās noslogojuma biomehānika, tās nodilst ātrāk. 

Kāda galvaskausa savienojumu bloks (mikroelasticitātes traucējums) var izraisīt smadzeņu apvalku restrikciju, venozās atteces izmaiņas, tas var provocēt galvassāpes. Atkarībā no tā, kurā līmenī ir ierobežojums, var tikt kompresēti kairinātie nervi, un parādās attiecīga simptomātika.  Tā pati  kaula fiksācija var kļūt par iemeslu uzvedības traucējumiem, migrēnām, galvassāpēm, jo parādās saspringums smadzeņu membrānās un nedaudz mainās membrānu apasiņošana.       

Ilgstoša spriedze un ikdienas stress rada elpošanas diafragmas spazmu un tās kustību traucējumus (pie tās fiksējas kuņģa, aknu, perikarda, zarnu saites u.c..)  Mainās krūšu kurvja orgānu, vēdera dobuma orgānu mobilitāte, var tikt kompresēts klejotājnervs jeb n.vagus, parādās sāpes mugurkaula krūšu apvidū, gar ribu lokiem, mainās elpošanas kustības stereotips, veidojas ribu un muguras segmentu disfunkcijas un sāpes.   

Pārslimota pneimonija, pleiras iekaisums atstāj sekas uz krūšu kurvja mobilitāti, mugurkaula kakla un krūšu segmentiem, ribu mobilitāti, plecu locītavām. 
 

Terapijas rezultāti ir atkarīgi no ģenētikas, traumu daudzuma, dzīves veida, slimībām, ķirurģiskām operācijām, psihoemocionālā stāvokļa, uztura, kaitīgiem ieradumiem, sporta un ikdienas aktivitātēm, pacienta motivācijas, līdzdalības un terapeita kompetences, spējām un pieredzes.