2016. gada pavasarī, piedaloties Lietuvas artroskopiskās ķirurģijas asociācijas sēdē,
kura bija veltīta tās iestājai Eiropas asociācijā, man bija vienreizēja izdevība personīgi
redzēt un dzirdēt Eiropas sporta medicīnas asociācijas prezidentu. Šis sirmais itāļu
profesors uzstājās ar ļoti interesantu lekciju, kurā runāja par krustveida saišu
plastikas operāciju neveiksmju labošanu (kā nepieļaut kļūdas, labojot kļūdas). Cita
starpā, viņš runāja arī par osteoartrītu, kas attīstās pacientiem pēc ceļa locītavas
traumām. Un izdarīja secinājumu, ka ne vienmēr adekvāti ārstēta ceļa locītavas
trauma pasargā no šī skrimšļa nodiluma, ostefītu („radziņu”) izaugšanas, kaula
deformācijas un locītavas somiņas iekaisuma, ko kopumā var nosaukt par
osteoartrītu (vai artrozi, kā to sauc vecākā literatūrā, nosaukumā uzsverot tieši
deģeneratīvās izmaiņas, nevis iekaisuma komponentu). Viņš stāstīja arī par pretējiem
novērojumiem, par pacientiem, kuriem ārstēšana nav bijusi pietiekami adekvāta, bet
nekāds osteoartrīts nav attīstījies. Kāpēc tā? Profesors lekcijas beigās atzina, ka
pusgadsimtu strādājot ortopēdijā, izārstējot tūkstošiem pacientu, viņš tomēr nav
novērojis pārliecinošas kopsakarības, kāpēc dažiem šī saslimšana attīstās, bet dažiem
nē.
Pirms vairākiem gadiem Rīgā, Baltijas traumatologu kārtējā kongresā uzstājās viens
indiešu profesors ar lekciju par pacientu veselību pēc t.s. Pipina lūzumiem, tas ir –
augšstilba kaula galvas lūzumiem (nevis kakliņa, bet galvas). Jebkuram
traumatologam– ortopēdam ir skaidrs, ka pēc šāda lūzuma gūžas locītavas
osteoartrīta attīstīšanas un sekojoša nepieciešamība pēc endoprotēzes ir tikai laika
jautājums. Tomēr profesors demonstrēja pacientu attēlus, kuri sēž lotosa pozā,
skrien un lec pat 20 gadus pēc šāda lūzuma. Un tas ir Indijā, kur nereti pirmo
palīdzību akūtās situācijās pacients saņem pēc 2 mēnešiem, kad viņš ēzelīša pajūgā
varējis nokļūt līdz ārstam.
Manā paša praksē skaidri atceros pacientus, kas guļ gultā un vaid no sāpēm, bet
locītavā ir atrasts tikai dažus milimetrus liels skrimšļa bojājums, kamēr pats esmu
operējis plīsušu menisku pacientei, kurai ceļa locītavā skrimšļa nav vispār, bet viņa
ikdienā pasniedz baleta stundas un ik dienas veic špagatu desmitiem reižu un bez
sāpēm taisa piruetes.
Par ko liek aizdomāties šie piemēri? Ka ne jau rūpīga un precīza skrimšļa ārstēšana
nosaka locītavas sāpēšanu un kustīgumu. Tāpat to parasti nenosaka anatomiskā
bojājuma plašums un dziļums. Bet tad kas?
Kā mēs, ortopēdi, izmeklējam un ārstējam sāpošas locītavas? Mēs visu uzmanību
veltām precīzai diagnostikai, koncentrējamies tieši uz sāpošo locītavu. Veicam
rentgenus, sonoskopijas, datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses izmeklējumus,
scintigrāfijas. Izvērtējam, vai ir iespējams jebko darīt ķirurģiski. Ja ir, izdarām –
strādājam ar meniskiem, skrimsli, kaulu, cīpslām, saitēm un muskuļiem ap locītavu.
Ja neko anatomiski labojamu neatrodam, veicam kādu injekciju locītavā (kortikoīdu,
hialuronātu vai homeopātisku preparātu, vai PRP (trombocītiem bagātinātās
plazmas)). Nozīmējam pretiekaisuma zāles un Glikozamīnu. Un aizsūtam pie
fizioterapeita. Daži pacienti lieto arī Omega 3, D vitamīnu, asinsriti uzlabojošus un
citus preparātus, jo lasa avīzes, kurās pilns ar reklāmām. Daži saprot, ka locītavas
veselību būtiski ietekmē dzīves veids un uzturs, fiziskās aktivitātes un emocionālais
lauks. Un sāk badoties, cits – sportot, cits – meditēt, utt. Un tas viss mēdz dod gan
labu rezultātu, gan nedot pilnīgi neko.
Kāpēc?
Vizītēs pie ārstiem, populārzinātniskos rakstos, sarunās mēs dzirdam visdažādākos
izskaidrojumus. Visbiežāk uz pacienta uzdoto jautājumu seko atbilde – locītava ir
nolietojusies, skrimslis nodilis. „Tas no vecuma un smaga darba”. Tas šķiet tik
pašsaprotami, tomēr, kā gan viens celis var sāpēt tikai „no vecuma”, ja ir nopietnas
aizdomas, ka otrs celis ir precīzi tikpat vecs. Labi, var būt profesionālas īpatnības, kā
šoferiem „sajūga kāja”, kreisais elkonis caurvējā, flīžu licējiem darbs uz viena ceļa,
profesionāliem paukotājiem – vadošās rokas un kājas pārslodze. Bet lielākā daļa no
pacientiem taču nav nedz paukotāji, nedz šoferi. Jā, ir daudz strādājuši. Jā, sliktos
apstākļos. Jā, mitrums, caurvējš. Jā, maz vingrojuši, precīzāk, nav to darījuši nemaz.
Jā, ir liekais svars un ne viens kilograms vai kilogramu desmits. Jā, nu tas alkohols
bišķiņ par biežu. Jā, un uzsmēķē arī. Nu un te jau, kā jau tuvojoties pensijas gadiem, i
holesterīns kāpj debesīs, i asinsspiediens augsts, i cukurs sāk parādīties. Un ārstam ir
atbilde rokā – visu to pārtrauciet un jums locītava nesāpēs. Tikai kāpēc šim
pacientam sāp kreisais celis, bet labais – nu nemaz. Vai tas nav cietis no caurvēja,
ilgstošas pārslodzes, bulciņu rīšanas un citas agresijas? Kāpēc tas nereaģē ar šo
disfunkciju – saslimšanu? Mēs, ārsti, šo kreiso celi operējam, sašpricējam,
izvingrinām, bieži gūstam pozitīvu efektu, bet nereti rezultāts ir patālu no vēlamā. Un
mēs pat nevaram pacientam pateikt, kāpēc viņam nepalīdz tas pats, kas kaimiņam ar
tādu pat diagnozi ir palīdzējis. Un otrādi. Kādus padomus mēs varam dot, ko ēst, kā
kustēties, ja mums pašiem nav īsti skaidrs, kāpēc bojājas tieši šī - cietusī locītava?
Paldies Dievam, veselīgs uzturs, tam sekojošs slaidums, regulāra vienmērīga slodze,
vingrošana vienmēr uzlabo pacientu veselību, līdz ar to šie padomi ir ļoti pamatoti;
veselam, slaidam, kustīgam cilvēkam locītavas iekaist un sāp retāk, un, ja iekaist,
ātrāk un vieglāk izveseļojas. Bet tas neatbild uz jautājumu – kāpēc? No kā?
21. gadsimta laime un nelaime tā sauktajā „civilizētajā pasaules daļā”, pie kuras mēs
pieskaitām arī sevi, ir modē izmantot „uz pierādījumiem balstīto medicīnu”. Vēl
vairāk, tā ir ne tikai modē, bet gan tiek pieprasīta arī juridiski, ārsti īsti nedrīkst lietot
metodes, kas nav aprakstītas medicīnas literatūrā. Tā ir laime tāpēc, ka pacienti ir
pasargāti no nepārbaudītām metodēm. Ir izstrādātas, zināmas un ar panākumiem
lietotas metodikas (jau minētas) sāpošu locītavu ārstēšanā. Bet nelaime ir tikpat liela.
Jebkuram pētījumam ir nepieciešama nauda. Bet naudu dot tie, kas, kā mēs zinām,
„pasūta mūziku”. Nauda ir tiem, kas ražo to, ko var nopirkt aptiekā, medicīnas preču
vai interneta veikalos. Tāpēc ir publicēti „pierādījumi“ par neskaitāmām locītavu
ārstēsanas metodēm. Pacienti tiek operēti ar speciālu instrumentāriju, tie saņem
pretiekaisuma zāles, pretsāpju zāles, injekcijas locītavās, diētas ieteikumus, fizikālas
terapijas procedūras, radziņu skaldīšanas ar to vai citu metodi, „zirgu vai citu lopu”
ziedes, magnētiskas un elektriskas lentas, korsetes, jostas, sprādzes un bantes,
koraļļu, gliemežu, olu čaumalu, zelta, dimanta un citus preparātus, gulēšanu uz
tādiem vai citādiem akmeņiem vai matračiem, un tā joprojām, un tā bezgalīgi. Dažas
šīs lietas tik tiešām palīdz; šo rindu autors arī pats pietiekami bieži operē locītavas.
Taču tikpat bieži no tām ir maza jēga. Vai no šīs dažādības vien nebūtu jāsecina, ka
mēs vēl daudz ko nezinām?
Taču ir viena metode, kura, kā esmu novērojis savā gandrīz 40 gadu ārsta pieredzē,
palīdz gandrīz vienmēr. Un tā ir fizioterapija. Ar to saprotot ārstniecisko vingrošanu,
nevis procedūras. Protams, ja tā ir nozīmēta adekvāti un pacients arī apzinīgi vingro.
Taču te atkal – to nozīmēt ir viena lieta, bet saprast, kas tur īsti notiek, kāpēc tā
palīdz, ir cita. Kāpēc gan locītavas kustību apjoma pieaugums no, piemēram, 30
grādiem līdz 35 grādiem pēkšņi mazina sāpes un pietūkumu? Kāds bojātajam
skrimslim vai sabiezētajai, bārkstainajai, iekaisušajai locītavas kapsulai labums no tā,
ka kustības tiek veiktas biežāk un plašākā amplitūdā? It kā nekāds. Bet kāpēc tad tas
palīdz?
Te mēs nonākam līdz šī raksta galvenajam teikumam. Palīdz tāpēc, ka sāpošo locītavu
problēma sākotnēji nemaz nav pašā locītavā. Locītava sāk bojāties vizmaz pusgadu,
kādreiz pat 6 – 7 gadus pirms sākas sūdzības. Kad tās jau ir, un ir radušās jau
anatomiskas izmaiņas, palīdz pašas locītavas ārstēšana un ķirurģija. Bet cik nav
gadījumu, kad, veiksmīgi ārstējot vienu locītavu, pēc 5 – 7 gadiem sāk sāpēt cita
(izoperējot „greizos īkšķus”, sāk sāpēt vēdera lejasdaļa vai ceļi, veicot koriģējošu
osteotomiju vai protezējot ceļus, sāk sāpēt gūža, izoperējot karpālos kanālus, pēc
brīža tai pašā rokā parādās „tenisista elkonis” vai „pārlecošais īkšķis”, utt.)? Arī tas
liek domāt, ka problēmas rodas „kaut kur augstāk”.
Ja automašīnai nodilst viena riepas mala, vai mēs meklējam vainu riepā? Var
protams, riepu izgatavot no arvien labākiem materiāliem, rūpēties, lai uz to
nespiestu „liekais svars”, braukt mazāk. Taču nav dzirdēts, ka kāds apliktu riepu ar
siltiem akmeņiem, ievietotu elektriskā laukā, vai to apziestu ar zirguziedēm.
Mēs vienkārši izlabojam automašīnā riteņu savērsumu. Un riepa kalpo nesalīdzināmi
ilgāk.
Tad kāpēc mēs tikpat dīvaini rīkojamies ar locītavu? Kāpēs mēs nelabojam šo
„savērsumu“? Arī tā bojājas tieši no tā. Bet tas „savērsums” nu nekādi neatrodas
pašā locītavā. Un tādā gadījumā sāpoša locītava nav vis disfunkcija, bet gan funkcija,
kas loģiski izriet no signāliem, ko locītavai sūta pārējais ķermenis.
Pirms aptuveni 150 gadiem Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvoja kāds ārsts, vārdā
Endrjū Teilors Stills. Kādas epidēmijas laikā saslima un gāja bojā visa viņa ģimene;
sieva un bērni. Tas lika smagi vilties tā laika medicīnā. Dr. Stills uzsāka meklējumus,
mēģināja atrast alternatīvu medicīnu. Viņam radās ideja palīdzēt cilvēkiem caur
strukturālo anatomiju, šo metodi nosaucot par osteopātiju. 1892. gada dr. Stills
atvēra pirmo osteopātijas skolu Kirksvillē, Misuri štatā, kas tagad saucas Stilla
Universitāte. 20 gadsimtā dr. Litldžons nodibināja pirmo osteopātijas skolu Eiropā –
Anglijā. Kopš tā laika šī metode ir attīstījusies un attīstījusies. Dr. Stilla skolniekam,
kraniālās osteopātijas pamatlicējam, dr. Sazerlendam, tiek pierakstīts teiciens, ka dr.
Stills ir apsteidzis savu laiku par 300 gadiem. Pagaidām šķiet, ka viņa vārdi ir
pravietiski; šobrīd daudzi ārsti neslēpj skepsi, bet pēc 150 gadiem šī metode vairs
nevienam neradīs šaubas.
Par ko tad runā osteopāti. Vispirms un galvenokārt – par vienotību. Ka vienota ir
struktūra un funkcija, pie izmainītas funkcijas mainās struktūra un otrādi. Ka vienots
ir viss ķermenis, vēl vairāk, ķermenis, domas un gars. Katra medicīnas nozare jau
savos postulātos to atzīst, bet, būsim godīgi, reti kurš ārsts vispār meklē
kopsakarības; atrodot slimu locītavu, ārstē šo locītavu un reti kad meklē iemeslu.
Fiziķi jau vairākus gadu desmitus lieto jēdzienu „holistiskā pasaules uztvere”. Diemžēl
par holistisku (no angļu vārda „whole”) medicīnu mūsdienās var uzskatīt ļoti nelielu
medicīnas nozaru vai metožu skaitu.
Te rodas atbilde uz jautājumu, kāpēc gan pie sāpošām locītavām palīdz vingrošana.
Tā sākotnēji ļoti maz ietekmē pašas locītavas struktūras. Toties tā līdzsvaro to.
Līdzsvaro muskuļu tonusu, līdzsvaro saišu iestiepumu un līdzsvaro, kas laikam ir pats
svarīgākais, fasciju iestiepumu. Fascijas nav tikai muskuļu „plēves”, kas atdala vienu
muskuļu kārtu no otras, tā ir visa organisma vienota sistēma, kas simetrizē
ietiepumu, tonusu, piedod formu, nodrošina funkciju, un, galvenais - satur informāciju par visu organismu. Rīgas Medicīnas institūtā, Normālās fizioloģijas
katedras vadītājs profesors Valtneris savās lekcijās jau 20 gadsimta 70. – 80. gados
minēja ne mazāk kā 15 fasciju funkcijas. Kurš no mums, ārstiem, atceras vairāk kā
vienu – barjerfunkciju? Fascijas veido vienotu saistaudu sistēmu, vienotu tīklu visā
ķermenī. Un, kā jau tīklam, tas arī uzvedas kā tīkls; jebkura tīkla daļa izjūt izmaiņas
jebkurā citā daļā (analoģija ar zirnekli, kas izjūt viņa tīkla tālākajā stūrī iepinušos
mušu). Šādi izmainīts tīkls izmaina audu līdzsvaru visā ķermenī, tai skaitā, ap locītavu
esošo muskuļu tonusu. Saspringta fascija neļauj muskulim atslābt nekad. Gan dienā,
gan naktī tas velk locītavu „uz vienu pusi“. Un locītava sāk dilt, jo slodzi saņem
ievērojami mazāka virsma, nekā ir plānojis Radītājs. Un šī pārslodze rada iekaisumu,
tas pāriet uz visiem locītavas audiem, rodas bioķīmiskas izmaiņas, kuras jau nākas
ārstēt ar zālēm. Taču sākumā ir tikai balansa, kopējā miofasciālā līdzsvara bojājums.
Diemžēl locītava sāk sāpēt, kad šis disbalanss ir darījis savu „melno darbu“ jau
daudzus, parasti vismaz 5 - 7 gadus.
Rezumējot. Sāpes locītavās rodas tad, kad process ir sācies jau sen citur. Ja
pacientam ir bijis nieru iekaisums, pēc 15 - 20 gadiem ceļa locītavas sāpes, līdz pat
menisku plīsumam, ir pilnīgi saprotama ķermeņa reakcija. Jo niere guļ uz precīzi tās
pašas fascijas, kas veido ceļa locītavas sānu saites (tas gan ir vienkāršots
skaidrojums). Ja ir izoperēts apendicīts, tad miofasciālais iestiepums katrā ziņā
veicinās labās gūžas locītavas „nodilumu” un sekojošu osteoartrīta attīstīšanos. Ja
sievietei ir bieži un nopietni ginekoloģiski iekaisumi, tad ir ievērojami lielāka
varbūtība, ka pusmūžā attīstīsies „greizie īkšķi” vai jau minētās ceļgala iekšmalas
sāpes (entezīts). Ja ir bērnībā izslimots plaušu karsonis, pleca locītavas problēmu
rašanās ir daudz ticamāka. Izraujot 6. zobus, „nosēžoties” sakodienam, galvas sāpju,
kakla osteohondrozes un pleca locītavas atdures sindroma attīstība ir ļoti sagaidāma
lieta. Sēžot zobārsta krēslā stundu ar maksimāli atvētu muti, fasciju iestiepums var
radīt sekas gandrīz ikvienā locītavā (atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu). Un tā
vēl, un tā joprojām un bezgalīgi. Miofasciālās saiknes ir ļoti daudzveidīgas.
Ko tad ar šīm ziņām darīt? Kā tās mums var palīdzēt ārstēt sāpošas locītavas.
Vispirms jau pacients pats var sevi kritiski novērtēt. Vai man ir simetriska stāja? Vai
es spēju nosēdēt taisni, arī par to nepiedomājot? Vai es varu nēsāt somu uz jebkura
pleca? Vai man ir taisna galva, plecu augstumi vienādi, vai ar abām rokām spēju
aizsniegt aiz muguras vienādu augstumu? Vai maniem apaviem papēži nodilst
vienādi? Vai es spēju „savākt” savu vēderu? Un daudz tamlīdzīgu jautājumu. Ja kaut
uz vienu nevarat atbildēt pozitīvi, jau tuvākā laikā būtu jāieplāno vizīte pie
fizioterapeita vai osteopāta. Mediķiem, savukārt, novērtēt to, ko mēs izmeklējot
atrodam. Un izmeklēt pacientu nopietni, viņu pētīt, iztaustīt, nevis tikai vērot
radioloģiskos izmeklējumus. Asimetrisks iegurnis, kāju garumu atšķirības, rētas
vēderā vai krūšu kurvī, „atraitnes” kupris, izlīdzināts vai pārspīlēts mugurkaula
izliekums, tas viss ir jāārstē, tā nav tikai stājas īpatnība. No šīs „īpatnības” līdz sāpošai
locītavai ir viens solis. Protams, šī ārstēšana ir jāpieprot. Ārstēsim locītavu, operēsim
to, injicēsim zāles, bet paskatīsimies uz pacientu arī holistiski. Un ārstēsim visu
pacientu, nevis tikai slimo locītavu.
Beigās vēlētos nedaudz papildināt stāstu par osteopātiju.
Osteopāta ieroči ir labas anatomijas zināšanas, vērīgums un ļoti izkopts roku
jutīgums. Osteopāts redz un sajūt, kurā ķermeņa daļā ir disbalanss, augstākmintētais
fasciju ietiepums un spēj izsekot līdz tā pirmcēloniem. Protams, tas ne vienmēr
notiek pirmajā vizītē. Un ir virkne manipulāciju, ar kurām šo disbalansu koriģēt.
Tiktālu tā ir vienkāršākā - biomehāniskā osteopātija. Bet, izrādās, var iet arī „dziļāk“.
Mūsdienu zinātne iet arvien sīkākas izpētes virzienā. Mēs mākam atšifrēt DNS,
sadalīt atomu, un pat esam atraduši, tā saukto „Dieva daļiņu“ atoma kodolā. Taču,
vai turpinat šo sadalīšanu sīkāk un sīkāk, piemēram, pētot cilvēka smadzeņu šūnu,
mēs kaut nedaudz pietuvināmies atbildei uz jautājumu, kāpēc mums ir skumji vai
priecīgi, vai kāpēc viens spēj rakstīt dzeju, bet cits ir izcils svarcēlājs, vai kāpēc viens
nodzīvo līdz līdz 110 gadiem, bet cits mirst agrā jaunībā no neizdziedināmas slimības?
Nez vai. Ja arī dažas atbildes ir, tās ne tuvu neatbilst gaidām un solījumiem, ko
sabiedrībai ir devuši šie pētnieki, kad prasīja finansējumu saviem, arvien sīkākiem un
sīkākiem pētījumiem.
Deviņdesmitajos gados anatomi atklāja „miofasciālo tiltiņu” – anatomisku struktūru,
saistaudu kūlīti, kas savieno m. rectus capitis posterior minor (pakausī) ar cieto
smadzeņu apvalku. Tātad savieno divas struktūras, kuras līdz šim tika uzskatītas par
pilnīgi atšķirīgām – muskuļu sistēmu un centrālo nervu sistēmu. Iedomājieties,
muskulis iestiepj smadzenes!!! Un arī otrādi. Tas, pašos pamatos, liek izmainīt
priekšstatus par cilvēka uzbūvi kā atsevišķi orgānu sistēmu kopumu. Tas gan palīdz
saprast, kāpēc stresa situācijās mēs, burtiski, ieraujam galvu plecos, gan arī norāda,
ka pat tik daudzus tūkstošus gadus veca kā anatomija, zinātne vēl nebūt nav
izsmelta, tā attīstās un attīstīsies, un, tā kā uz anatomiju nosacīti balstās visa pārējā
medicīna, mums priekšā ir vēl ne viens vien atklājums un ne viena vien ierasto
ārstēšanas paradigmu korekcija. Šis ir piemērs, kā „apvienošana“ pierādās pat tādā
fundamentālā zinātnē, kā anatomija.
Osteopātija, kā viena no holistikas nozarēm, iet šai virzienā. Tā cenšas nevis sadalīt,
bet apvienot, pie tam, saskatīt ne tikai kopējo, bet saskatīt, kā darbojas Veselums.
Viena no holistikas definīcijām saka, ka „vienotai sistēmai ir īpašības, kas būtiski
atšķiras no šīs sistēmas daļu īpašību summas“. Attiecinot to uz medicīnu, „cilvēkam ir
īpašības, kas ievērojami pārsniedz visu orgānu un audu īpašību summu“.
Jebkuram, kas vēro pasauli ar „atvērtām acīm“, tas pat nav nekāds atkājums. Tikai
kāpēc „mainstīma“ zinātne turpina iet arvien sīkākas sadalīšanas un atsveišķu sīko
struktūru pētīšanas virzienā? Vai šodien kaut vienam domatājam ir jaunums, ka
cilvēks nesastāv tikai no atomiem, molekulām, šūnām, audiem, utt. Ka viņā ir vēl
kaut kas. Un ka šis „kaut kas” parasti nav tverams ar parastām maņām un vēl jo
vairāk – nav izmērāms un uzskaitāms ar fizikāliem aparātiem. Kā jau minēts piemērā
ar „miofasciālo tiltiņu“, arī fundamentālajās zinātnēs joprojām notiek atklājumi.
Taču, tā kā tie izjauc ierasto, materiālistisko, izpratni par lietu dabu, mēs tos it kā
„noliekam malā”, līdz laikam, kad kāds tos populārzinātniski izskaidros. Osteopātija
iet soli tālāk. Tā mēģina sajust un izprast, un pat lietot fizikālas un garīgas struktūras,
kas rūdītiem materiālistiem nešķiet zinātniski. Taču dzīve pierāda, ka tas „strādā“.
Tādi jēdzieni, kā „bojājuma (biomorfoloģiskais) lauks“ vai „ķermeņa fluīds“
osteopātam ir tikpat tverami, kā ķirurgam „aklās zarnas piedēklis“ vai ortopēdam
„priekšējā krustveida saite“. Ar to var un vajag strādāt. Šīs lietas palīdz uztvert
pacientu vienoti, kā ķermeņa, dvēseles un gara kopumu. Un tas dod rezultātu.
Nobeigumā daži osteopātijas dižgaru citāti:
Andrew Tailor Still: „Slimība rodas anatomisko anomāliju rezultātā. No tām izriet
fizioloģiskās anomālijas. Lai uzvarētu slimību, tās daļas, kas nefunkcionē normāli,
vienkārši jāatgriež normā. Ārsta uzdevums nav izārstēt pacientu, bet gan noskaņot
sistēmas daļas vai visu sistēmu tā, lai dzīves straumes varētu tecēt un apūdeņot
izkaltušos laukus. Mums vajadzētu apstāties šajā vietā un vienkārši sajust, cik reizes
mums šie kanāli ir jāatver, lai gultne kļūtu pilnvērtīga“.
Pierre Tricot: „Pamatojoties uz anatomijas, fizioloģijas, bioloģijas un metabolisma
izpratni, osteopātija apgalvo, ka dzīvā ķermeņa sistēma ir struktūru komplekss, kas
atrodas pastāvīgā savstarpējā kontaktā, un ka tā dzīvo, tikai pateicoties tikai šīm
savstarpējām struktūru attiecībām. Osteopātija redz saikni starp sistēmas struktūru
mehāniskiem bojājumiem un patoloģijas izpausmēm. Tā apgalvo, ka sistēmai ir
iedzimta pašuzturēšanas, pašregulācijas un pat pašārstēšanās spēja un tieksme, ja
vien tiek novērsti tās ceļā esošie mehāniskie šķēršļi un tiks uzlabotas attiecības ar
apkārtējo pasauli. Šo mērķu sasniegšanai reti jālieto ķīmiski līdzekļi, bet parasti
pietiek ar sistēmas iekšējās mehānikas korekciju. Jebkuras disfunkcijas vai slimības
izpausmju gadījumos gan paši pacienti, gan ārsti interesējas par zonām, kur šīs
izpausmes parādās. Osteopāti tās uztver kā sekas un meklē cēloņus, kuri, savukārt,
var atrasties pat ļoti tālu no izpausmes vietām“.
Viola Frymann: „Termins “funkcija” nav jāsaprot tikai kā veģetatīvā organisma
darbība, kā, piemēram, asinsrite, elpošana, gremošana, utt.. Ar to jāsaprot arī tādas
darbības, kā domāšana, sajūtas, radošums, meditācija un pat dievišķā atklāsme…”.
Žaks Andrevs - Divāls: „Ārsta kabinetā ir trīs viedokļi: pacienta, ārsta un pacienta
audu. Taisnība ir trešajiem“.
Raksta beigās izsaku sirsnīgu pateicību arī visiem saviem skolotājiem un kolēģiem,
kuru idejas un „spārnotos teicienus” esmu izmantojis.
Comentarios