Teksts: Ieva Broka
Es nekad neesmu bijusi pie osteopāta. Vai jums tāpēc ir manis žēl, vai arī tā ir
pierasta prakse, ka cilvēks īsti pat nezina, ko osteopāts dara?
Tas, patiesībā, ir normāli. Vispār ir divi viedokļi. Viens no tiem ir tāds, ka medicīna
ir ļoti attīstījusies un tāpēc cilvēkam ļoti, ļoti vajag sekot savai veselībai – regulāri
iet pie ārsta, atrādīties, taisīt analīzes un izmeklējumus, un, atrodot novirzes no
normas, tās koriģēt, parasti ar medikamentiem. Un tādā veidā var nodzīvot 100
gadus. Dzīve ir pierādījusi, ka tas tik tiešām ir veids, kā var nodzīvot 100 gadus.
Pasaulē cilvēka dzīves ilgums ievērojami pagarinās, cilvēki dzīvo 20-30 gadus
ilgāk. Ja kādreiz 80 gados jau bija večukiņš, kas knapi kustās, tad tagad 80 gados
brauc apkārt pasaulei. Tā ka tas nav nepareizi.
Osteopāts Ģirts Bērziņš Latvijā tāds ir viens – par osteopātu viņš kļuva pēc 30 gadu darba kā traumatologs-ortopēds. Viņš joprojām arī operē – tad, kad tā ir vienīgā iespēja palīdzēt. Dakteri raksturo holistiska pieeja un varat būt pārliecināti, ka vizītē neiztiksiet bez pamudinājuma ar steigu sākt vingrot fizioterapeita vadībā.
Bet, tā kā šī ceļa neizbēgama sastāvdaļa ir medikamenti, ir arī otrs ceļš – censties
dzīvot, tas ir - kustēties, ēst un domāt pareizi, un nelikties ne zinis par medicīnu,
kamēr veselība ir laba. Un tam arī ir zināms pamatojums, jo mēs jau vēl joprojām
nezinām, kā un kāpēc rodas slimības. Teiksim tā, mūsu veselības bojāšanā daudz
piedalās domas, ļoti daudz, ir arī viedoklis, ka simtprocentīgi. Ja mēs ejam pie
ārstiem, tad mēs pieļaujam domu, ka neesam veseli – un, ja mēs pieļaujam domu,
ka neesam veseli, tad, varbūt, arī kļūstam neveseli.
Pašreizējā zinātnes līmenī pirmais ceļš skaitās pareizāks, ejot pa šo, viss norāda uz
to, ka veselība vecumdienās, ja mēs ar to saprotam dzīves ilgumu un spēju normāli
domāt un kustēties, ir labāka. Bet es, kaut kā, pieturos pie otrā. Tāpēc man par to,
ka neesat bijusi pie osteopāta, nav jūs žēl - jo, acīmredzot, jums to nevajag. Ja nav
sūdzību, osteopāts nav vajadzīgs. Bet, ja sūdzības ir, tad osteopāts var diezgan
daudz palīdzēt.
Man jāatbild arī uz jautājumu, ko osteopāts dara. Osteopātijai ir daudzas
deficīcijas. Es šeit labprāt izmantotu Robert Perroneaw Ferre definīciju, ka
„osteopātija ir manuāla medicīna, kas iekļauj pacienta novērošanu, saprašanu un
ārstēšanu“.
Vai jūs varētu minēt situācijas, kurās pie jums kā pie osteopāta nāk visbiežāk,
tās klasiskākās?
Es neesmu tipisks osteopāts, absolūti nē. Varētu teikt, ka šāds es pat esmu
vienīgais, tādā nozīmē, ka vienlaicīgi traumatologs - ortopēds un osteopāts. Varbūt
mans skolotājs dr. Andris Zemītis un dr. Inese Rusele, kura šobrīd ir Osteopātijas
Asociācijas prezidente, ir līdzīgi, jo arī viņi arī vispirms bija ķirurgi un tad kļuva
par osteopātu. Es, savukārt, nostrādāju 30 gadus traumatoloģijā un tikai tad kļuvu
par osteopātu, tā kā mans pacientu loks stipri atšķiras. Pie manis vispār nenāk
bērni, jaundzimušie, tas nav mans lauciņš, lai gan tas osteopātam ir gandrīz vai
pamatu pamatā, strādāt ar tikko dzimušiem bērniem. Tas ir ļoti vajadzīgs, bet tas
nav pie manis. Es arī nevienu brīdi neesmu bijis sporta traumatologs vai ortopēds,
tā kā tas arī atšķiras. Varētu teikt, ka kopš pametu aktīvo, akūto traumatoloģiju un
kļuvu par ortopēdu, es esmu tāds „pusmūža nesportisku cilvēku„ ortopēds. Līdz ar
to, locītavu sāpes manā kabinetā ir 99%.
Ko jūs nevarējāt izdarīt kā traumatologs ortopēds, bet varat izdarīt tagad?
Droši vien bija kaut kas, ar ko jūs netikāt galā un tāpēc pārgājāt uz
osteopātiju.
Jā. Es nevarēju saprast, kāpēc, pie vienas un tās pašas diagnozes, veicot vienu un to
pašu ķirurģisko manipulāciju, vienādi kvalitatīvi, vienādi pareizi, ar vienādu
pacientu konstitūciju – resnumu, svaru, dzīvesveidu, viens pacients kļūst vesels,
bet citam tā nepalīdz pilnīgi nemaz. Turklāt, tas ir pusi uz pusi. Bija jāmeklē
cēlonis. Un man paveicās tādā veidā, ka izdevās izstudēt osteopātiju, un tas deva
atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem.
Vai tagad jūs zināt, kāpēc vienam palīdz un citam – nē?
Šķiet, ka es zinu.
Vai atklāsiet?
Jā. Redzat, kad Luijs XIV slimoja ar podagru, viņam uz sāpošiem kāju īkšķiem
lika kompreses no lakstīgalu aknām. Un tajā brīdī ārsti teica, ka viņi zina, kā ārstēt
podagras lēkmi. Šobrīd mums tas izraisa smīnu – cik lakstīgalas ir jānoķer, kā viņu
aknas dabūt ārā… Ja kāds saka, ka „viņš zina“, varbūt pēc 20 gadiem nākamie
kolēģi skaļi smiesies par šo izteicienu. Bet tajā laikā, kad osteopātija sāka kļūt
atzīta, viens no slavenākajiem osteopātiem, kurš bija osteopātijas pamatlicēja,
Endrjū Teilora Stila (Andrew Taylor Still) tiešs skolnieks, Sazerlends (W.G.
Sutherland), teica, ka E.T. Stils ir apsteidzis savu laiku par 300 gadiem.
Osteopātijai šobrīd ir 150 gadi, tā kā varbūt pēc vēl 150 tā visiem liksies ticama un
pašsaprotama. Man ir cerība, ka es nekļūdos. Simtprocentīgi zināt es nevaru, bet jā,
man liekas, ka es zinu.
Pie jums atnāk pusmūža cilvēks ar sāpēm gūžā vai plecā. Ko jūs darījāt agrāk
un ko darāt tagad? Vai pacients tik un tā nonāk līdz operācijai?
To, ko es tam plecam vai celim darīju pirms 10 gadiem, to es daru arī tagad.
Metode principā neatšķiras. (Ja es nonāku līdz ķirurģijai, ko var izdarīt.) Runājot
par to, ka, ja locītava ir sabojājusies, tā ir jālabo. Nav šaubu, ka tur var ļoti labi
ķirurģiski palīdzēt, metodes ir attīstījušās milzu soļiem. Bet tas atšķrīgais ir
saprašanā, ka locītavu sāpju cēlonis vai iemesls neslēpjas pašā locītavā. Te es
nerunāju par reimatismu un tam līdzīgām saslimšanām (tur cēlonis ir pašā
locītavā), bet par parastu deformējošu osteoartrītu, kas arī sastāda lielāko daļu no
locītavu sāpēm.
Tieši šis teikums ir galvenais mūsu sarunā. To man ir likusi saprast osteopātija, un
tas principā maina izpratni par locītavu sāpju kvalitatīvas ārstēšanas principiem.
Tas noslēpums ir tāds – nenovēršot šo cēloni, kas bieži vien ir tālu no locītavas,
problēma visticamāk atkārtosies, citam pēc pusgada, citam varbūt pēc 5 gadiem.
Ar ķiruģiju vien jautājums netiek atrisināts. Tur ir tā starpība. Tāpēc ir jādara vēl
kaut kas, ko lielākā daļa patiesībā arī dara, tikai to neizskaidrojot – ne pacientam,
ne pašam īsti saprotot. Aizsūta pacientu pie fizioterapeita, un fizioterapeits to
izdara, varbūt arī pat neiedomājoties, ka viņš ārstē to locītavu.
Šis arī izskaidro to, kāpēc cilvēkiem ir, piemēram, atkārtotas gūžas
operācijas?
Nē, tas ir izskaidrojams ar to, ka ir cilvēki, kuri zina, ka viņiem gūžā ir jāieliek
protēze, tikai guļ gultā, gaida uz brīnumu un neko citu nedara. Tie arī ir tie, kuriem
šīs operācijas palīdz maz vai nepalīdz nemaz. Un tad viņi staigā pa pasauli un saka:
redzi, šitais ķirurgs laikam ir slikts, man izoperēja gūžu, bet nekas dzīvē
nemainījās, kā kliboju, tā kliboju, kā man sāpēja, tā sāp.
Bet varbūt tas, ka cēlonis ir kaut kur citur, izskaidro to, kāpēc cilvēkam viena
gūža noplīst, bet otra uzvedās kā vesela…
Tieši tas ir tas jautājums, uz kuru alopātiskā medicīna nespēj atbildēt. Par
alopātisku mēs saucam to, kas nav osteopātiskā medicīna. Nesen Stradiņa
universitātē bija ļoti brīnišķīga konference. Pēcdiploma apmācību ietvarā tiek
rīkotas šādas konferences, un, tā kā bija runa par locītavām, es pieteicos par
klausītāju. Diemžēl konferencē jautājumus varēja uzdot tikai rakstiski iesūtot, līdz
ar to diskutēt praktiski nebija iespējams. Es katram runātājam uzdevu vienu un to
pašu jautājumu, ko jūs man tikko uzdevāt: kāpēc viens celis sāp un otrs nesāp,
viens sabojājas un otrs – nē? Pamatā ārstu atbilde pacientiem ir, ka tas ir no
vecuma. Bet ir pamatotas aizdomas, ka abi ceļi ir viena vecuma. Varbūt viens
pleciņš piedzimst sekundi agrāk, bet abi ceļi gan piedzimst pilnīgi vienlaicīgi.
Neviens runātājs nevarēja atbildēt. Neviens. Lielākā daļa runātāju jautājumu
patiesībā izsmēja. Nu, kā - tā vienkārši ir! Diemžēl vienīgais traumatologs, kas
uzstājās konferencē – vispār ļoti zinošs un protošs, tagad pat ir iecelts kā mācību
spēks, vadošā amatā – viņš vispār pateica brīnišķīgu lietu – tiem, kas sievai guļ
labajā pusē, sāp kreisais celis, bet tiem, kas kreisajā – labais. Tādu pilnīgu sviestu,
par ko visi pasmējās. Tas vispār neesot jautājums, cilvēks nav simetrisks, ko tur
vispār jautāt? Bet tas jau neko neatrisina. Mēs no tā jautājuma aizejam prom, jo
nespējam dot atbildi. Tātad arī īsti nevaram pateikt, kāda ir šīs saslimšanas
patoģenēze. Kāpēc viens celis no vecuma sabojājas un otrs nesabojājas. Vārds
„patoģenēze“ nozīmē mehānismsu, kā pa punktiem attīstās saslimšana, no nekā
līdz saslimšanai.
Bet vai jums pašam ir atbilde uz šo jautājumu?
Jā, šobrīd ir. Šobrīd, šajā zināšanu līmenī, šajā vēstures etapā, ir. Tātad, locītavu
sāpju cēlonis neatrodas locītavās.
Medicīnas zinātne, pētniecība ir ilgi gājusi tādā virzienā, kad tā ir centusies
ķermeni sadalīt arvien sīkākās daļās un tad tās pētīt. Šis virziens bieži nonāk
strupcēlā. Piemēram, mēs varam paņemt zivi un tās audus sadalīt līdz
subatomiskam līmenim. Bet tas mums nekad nedos atbildi, kāpēc tās pavasaros
Kuldīgā lec pāri Ventas rumbai. Nu nav un nevar būt tur neviens bozons vai
kvants, kas to nosaka. Tagad ir daudz publikāciju, kas uzsver apvienošanas,
kopīguma, veseluma izpētes nozīmību, un par holistiku runā kā par jaunatklājumu.
Šis termins gan ir kļuvis nedaudz aizdomīgs – daudzi šarlatāni piemin vārdu
“holistika”, un tas vairs neskan ļoti zinātniski, lai gan tieši tur tā zinātne ir.
Mēģināšu paskaidrot. Sāksim ar anatomiju, vārds “anatomija” latīņu valodā
nozīmē “es griežu”. Es griežu. Lai izpētītu kādu orgānu, zinātnieks grieza līķi. Viņš
noņem ādu un ko redz? Orgānus. Viņš izgriež orgānu un pēta to, izgriež locītavu,
izgriež kaulu. Pēta tos. Viņš griež pa kurieni? Pa saistaudiem. Un tā saistaudi no
pētnieku redzesloka pazuda. Anatomijas pirmsākumos to vispār nebija, jo tos
sagrieza un izmeta. Kad sāka pētīt smalkāk, izrādījās – jā, tur starp muskuļiem ir
visādas plēves, orgānu apvalki. Un izrādās, tur slēpjas tā sāls, saistaudi arī ir tie
galvenie mūsu ķermenī, no tiem mēs sastāvam. Ja mēs izvāktu visus citus orgānus
un atstātu vienu sistēmu, tad vienīgā no tām, kas atgādinātu cilvēku, būtu saistaudu
sistēma. Tā kā var teikt, ka patiesībā mēs sastāvam no saistaudiem. Un viss
pārējais, kas ir mūsu ķermenī – muskuļi, kauli, asinsvadi, nervi, kuņģis, dzemde,
smadzenes – viss ir „iebāzts“ starp saistaudiem. Tas gan ir tā vienkāršoti pateikts.
Bet mūsu formu mums noteikti piedod saistaudi. Katrā vietā tiem ir savs
nosaukums, un ap muskuļiem tos sauc par fascijām. Ja saimnieks gatavo liellopu
gaļu, viņš zina, ka ir tā plēve, kas jāplēš nost. Tā ir tā fascija. Lūk, fascijās slēpjas
tas noslēpums. Es atkal nedaudz vienkāršoju, ne tikai fascijās, bet saistaudu
sistēmā. Un saistaudu sistēma uzvedās kā viens tīkls – viss tīkls reaģē uz katru
kairinājumu. Ja muša ielido zirnekļa tīklā, zirneklis, esot metra attālumā, jūt, ka
viņa tur ir ielidojusi. Viss tīkls iestiepjas. Mūža laikā mēs sapelnām simtiem,
tūkstošiem sīku rētiņu saistaudu sistēmā, nemaz nerunājot par ķirurģiskām vai
ievainojumu rētām. Katrs iekaisums atstāj rētu. Un tā rēta izmaina visas saistaudu
sistēmas īpašības. Rēta it kā velk uz sevi. Vēreiz saku, tas ir vienkāršoti skaidrots,
patiesībā tas ir vesels bioķīmisks un biomehānisks process. Un tā kā tas viss ir
saistīts, tas iestiepums aiziet ļoti tālu. Piemēram, sievietei izdara ķeizargriezienu.
Kā neizdarīt, ja tas ir vajadzīgs. Vai arī izoperē apendicītu. Protams, ja neizoperēs,
cilvēks nomirs. Bet rēta tur paliek. Un tā rēta cilvēku lēnām velk čokurā. Lēnām,
lēnām velk čokurā. Un 20 gadus pēc ķeizargrieziena sāk sāpēt ceļi. Tas notiek
tāpēc, ka vēdera lejasdaļā ir rēta, rēta iedarbojas uz fasciju, iestipums aiziet uz
kājas iekšmalu un iekšmalā to celi sabojā.
Tātad ceļi nav nejauši izvēlēts piemērs?
Nav, tā bija arī mana diplomdarba tēma, ceļa iekšējās malas sāpes.
Vai visiem cilvēkiem no vienas un tās pašas traumas vai operācijas būs
līdzīgas sekas? Piemēram, cilvēkam ir smagi izrauts gudrības zobs…
Īstenībā jā, ir līdzīgi. Sakodiens ir ļoti pētīts, gan nevis gudrības, bet sestā zoba
sakarā – ja cilvēks gadiem dzīvo bez sestā zoba, tad vispār ir brīnums, ja viņam
nesāp pleci! Vai sprands. Sakodiens ir tiešs mugurkaula turpinājums, ja to grūti
iztēloties, pavērojiet zivi. Tātad, sestais zobs ir par katru cenu jāieliek atpakaļ,
vienalga, vai tā platīte, kronis, tilts vai implants. Bet arī Jūsu pieminētā ilgā zoba
raušana, stundu ilga sēdēsana ar atvērtu saspringušu muti, bieži izraisa sūdzības,
kas bez ārstēšanas nepāriet. Vai nepārdomāta un pārspīlēta sakodiena koriģēšana,
tā labošana „uz acumēru“; ķermenī mēdz notikt trakas lietas pēc tam. Paldies
Dievam, ir iestādes, kur ortodonti strādā rokrokā ar osteopātiem. Bet ir arī, kur nav.
Kādas vēl ir saistības?
Mēs tagad jau pārlecam uz tādām sīkākām detaļām… Ja es drīkstētu pabeigt domu
par to teorētisko pusi. Par ceļa locītavu. Tātad, šī miofasciālā disbalansa (mio-
muskulis, fascija - saistaudi) rezultātā ceļa locītavas iekšmalā sāk parādīties lielāks
iestiepums, un uz iekšējo malu sāk darboties liela slodze. Tur rodas 4 lietas
vienlaicīgi. Vispirms, ceļa locītava ir diezgan liela, bet Dieviņš mūs ir būvējis,
nedodot nekādas rezerves; ja locītava ir pusplaukstas lielumā, tad tā ir paredzēts,
ka pa šo virsmu slodze sadalās simetriski. Ar gadiem, pateicoties šim disbalansam,
cilvēka ķermenis sāk noslogot tikai vienu locītavas stūrīti. Protams, ka tas stūrītis
netur, un skrimslis sāk dilt un plaisāt, un rodas iekaisums.
Tad rodas tās bioķīmiskās izmaiņas, kuras zinātnieki tagad jau ir izpētījuši – ņēmuši audu
paraugus, pētījuši locītavas šķidrumu mikroskopā. Ir atrastas visas šīs te izmaiņas,
visi iekaisuma marķieri, visas problēmas un – tagad tur ir iekaisums, tagad mums
tas ir jāārstē. Bet tas ir sekundāri, tas ir no šīs asimetriskās pārslodzes. Tātad,
pirmkārt, nodilst skrimslis locītavas iekšmalā, otrkārt, visa slodze aiziet uz iekšējo
menisku, tā mugurējo daļu. Tas izspiežas uz āru un, jau pie nelielas neveiklas
kustības – pietupstoties, lai no rīta uzvilktu čības – pārplīst. Treškārt, iekšējo saišu
piestiprināšanās vieta kaulam sāp ļoti stipri, jo šis saišu - cīpslu kūlītis strādā 24/7
režīmā daudzus gadus, Un ceturtā lieta, kas vienlaicīgi notiek – muskuļi, kas
atrodas kājas iekšpusē, saspiež vienu nervu. Tur iet tāds nervus saphenus pa savu
kanālu, un, ja tie muskuļi ir saspringti, tad nervs visu laiku tiek kairināts un sāp arī
naktī. Tas viss nosaka šīs ceļa iekšmalas sāpes. Nākamais solis jau ir osteoartrīts,
kura gadījumā ir jāmaina locītava. Pirms es biju osteopāts, ieraugot pacientam
menisku plīsumu, man likās – o, te ir saplīsis menisks, ir jāizoperē! Izoperēju. Bija,
kam palīdzēja, un bija, kam nepalīdzēja nemaz, ja tas disbalanss saglabājās. Un
tad, tīri intuitīvi, visi traumatologi saka – jums ir jāiet pie fizioterapeita. Aiziet pie
fizioterapeita. Un, ja tas fizioterapeits saprot šo principu, un, paldies Dievam,
daudzi saprot, tad viņi trenē ne tikai muskuļus ap celi, bet arī dibenu, vēdera
lejasdaļu, kājstarpi, kustina nieru rajonu, kas šajā situācijā ir ļoti būtiski. Jo tā
samazina šo vēdera rētu ietekmi un ķermeni. Cilvēkam paliek labi, disbalanss
samazinās. Bet ja tas netiek darīts, tad viņam nekas nemainās.
Vai varam apskatīt vel citus piemērus, kad sāpes rodas no teju vai
neiedomājama iemesla un pavisam citas vietas? Kas vēl ir pierādīts, ko jūs
pats esat novērojis?
Pleca sāpes, tenisista elkonis un karpālā kanāla sindroms no osteopāta viedokļa ir
pilnīgi viena un tā pati saslimšana. To dzirdot, 90% no traumatologiem un
neirologiem noteikti izlec no biksēm. Tāpēc paskaidrošu. Cilvēkam, kuram ir, tā
sauktais, pleca periatrīts – tas ga nav īsti zinātnisks termins, mūsdienās diagnozi
formulē anatomiski precīzāk, bet, ja sāp plecs, tad to var saukt par periatrītu.
Iekaisums ap pleca locītavu. Un tenisista elkonis un karpālais kanāls, kāda tur
sakarība? Iedomājamies parastu piepūšamo baloniņu. Ir atvere, pa kuru to piepūst,
un ja atvere tiek iestiepta, kas ar to notiek? Tā sašaurinās, piepūst baloniņu kļūst
grūtāk. Līdzīgi notiek ar fasciālo sistēmu. Tās iestiepums saspiež muskuļus un
muskuļo vienkārši bojājas, tie nebarojas, kļūst blīvi, neelastīgi, plaisā un pat
pārplīst. Ja bērnībā ir bijis plaušu karsonis, sen, pirms 30 gadiem, vai, ja ir bijuši
lieli kreņķi, kas sirds somiņā ir radījuši lielus sarētojumus – un tādi tiešām rada
nopietnus sarētojumus, vai, piemēram, barības vada trūce, kad kuņģa sula nonāk
barības vadā un to apdedzina, radot iekaisumu. Vārdu sakot, krūšu kurvja centrā,
ko sauc par videni, ir kāds vecs iekaisums – vēlreiz uzsveru, vecs.
Šis vecais iekaisums sāk vilkt čokurā saistaudus. Un ar laiku sāk sāpēt pleci, jo fascija ir
vienota videnē un plecos. Citiem tas aiziet tālāk, uz elkoni – iestiepums saspiež to
vietu, kur sākas apakšdelma muskuļi, kas ceļ plaukstu un taisno pirkstus, tā
veidojas, tā sauktais, tenisista elkonis. Citam iet vēl tālāk, aiziet uz apakšdelma
iekšējo malu un saspiež karpālo kanālu. Un ir cilvēki, kas slimo ar visām šīm
lietām, vai nu uzreiz, vai pēc kārtas. Pēc tam stāsta: plecu es izārstēju, bet pagāja
pusgads un man piemetās tenisista elkonis, vai vēl pusgads un piemetās karpālais
kanāls. Tās visas lietas var smuki izoperēt, bet ja nu tas paliek? Un tad beigās vēl
pirksti sāk sprūst, ir arī tā, to sauc par stenozējošo ligamentītu jeb pārlecošajiem
pirkstiem. Arī tik tālu aiziet. Un tas cēlonis var būt krūtīs. Šai situācijā osteopāts
var labi palīdzēt. Protams, ja tas karpālais kanāls ir saspiests tā, ka tas nervs jau ir
demielinizēts, vai ja plecs ir iekaisis tik daudz, ka virsšķautnes muskulī jau ir
plīsums, ja tenisista elkonis ir tik ielaists, ka konkrētajam muskulim jau ir nekroze,
vai jau ir izveidojies kaula izaugums, (ko sauc par osteofītu), un tas plēš muskuli,
tad jau arī ir par vēlu, aiztiekot krūšu kurvi vien, vairs nevar izārstēt. Tad ķirurģija
ir vajadzīga. Bet fizioterapija, kas ar muskuļu palīdzību var to nolīdzsvarot, vai, vēl labāk, kopā ar osteopātiju, kur ar rokām šo sarētojumu vai saspringumu var
atslābināt - tas ļoti, ļoti palīdz. Es pats brīnos par to, cik es maz tagad operēju
plecus, un tenisista elkoni es vispār tagad operēju varbūt vienu pa gadu. Karpālo
kanālu gan vairāk, parasti cilvēki atnāk tad, kad elektromiogrāfijā jau ir pierādīts,
ka nervs jau ir uz atmiršanas robežas. Tad arī vajag izoperēt, nevar vairs gaidīt. Un
tam, kas māk, tā ir vienkārša operācija.
Ir vēl viens interesants piemērs – papēžu sāpes. Tas ir ārkārtīgi bieži. Citiem sāp
papēžu pieši, citam sāp, kad vēl piesis vēl nav izveidojies. Tas ir tāds izaugums
papēdi. Un tad saka – re, kur man tas radziņš ir izaudzis un tagad sāp. Tās ir
muļķības – nesāp tas radziņš, sāp 2 milimetri pirms tā. Protams, taustot papēdi,
liekas, ka tā ir tā pati vieta. Kas tur notiek? Kā jau teicu, saistaudu sistēma ķermenī
veido tādu kā tīklu, bet tas tīkls nav vienmērīgs. Tas ir pētīts, un ir atrasts, ka šis
tīkls veido tādas kā jostas vai ķēdes, angļu literatūrā tos sauc par vilcieniem,
myofascial trains. Ir priekšējā, mugurējā, slīpā… Respektīvi, tādu ķēžu ir daudz,
ap 10. Tās arī veidojas kā pagaidu ķēdes konkrēta darba veikšanai. Piemēram,
iedomājaties, ka cilvēks met šķēpu. Tad viņam šī ķēde aiziet no kreisās pēdas kājas
līdz labās rokas pirkstiem. Viņš nemet tikai ar vienu roku, tur iesaistās viss
ķermenis. Tās ķēdes tā strādā. Un Ahileja cīpsla ir viena no tās normālās
mugurējās ķēdes sastāvdaļām, un pēdas plantārā aponeiroze (plantar aponeurosis),
kas ir pēdas apakšā, tāda blīva saistaudu kārta, kas palīdz saturēt pēdas velvi, tā arī
ir šīs mugurējās ķēdes sastāvdaļa. Mugurējā ķēde piestiprinās pie arī papēža, taču
ne tieši pie papēža kaula, bet gan pie papēža kaula plēves. Un izmainoties stājai,
vai pēc jebkura veca iekaisuma vēderā, plaušās, vai pat pēc straujas bremzēšanas,
ķermeņa priekšpusē rodas daudz sīku rētiņu, cilvēks sāk vilkties uz priekšu – pleci,
galva aiziet uz priekšu. Paskatieties uz jebkuru pusmūža cilvēku, galva lielākoties
viņiem ir uz priekšu, reti kuram stāv taisni. Ļoti daudzi cilvēki, braucot
automašīnā, nemaz neatspiež galvu, viņiem tā nav ērti. Tad šī mugurējā ķēde visu
laiku, gadiem ilgi, ir pārstiepta, tai ir jānotur cilvēks, citādi viņš apgāzīsies. Un
tajās vietās, kur tā ir piestiprināta pie kaula, tai skaitā, papēža, tā šo kaula plēvi
velk nost. Ja šī piestiprināšanās vieta sāk plaisāt pirms tas radziņš ir saaudzis, sāpes
sākas bez rentgenoloģiskā atradnes. Bieži vien tās sākas nedaudz vēlāk, kad šī
plēve tiek atvilkta, kauls vienkārši ieaug tajā tukšajā vietā, un rentgenā ierauga
tādu izaugumu. Un nosauc to par papēža piesi. Es zinu dažus traumatologus, kas ir
mēģinājuši to izoperēt, un tie cilvēki ir nelaimīgi, viņiem pēc tam sāp daudz vairāk,
jo tas neko neatrisina – jo nesāp tas pats izaugums, tur ir kauls kā kauls, Sāp vieta,
kurā saistaudu ķēde ir piestiprināta. Tātad papēža sāpes ir tikai un vienīgi stājas jautājums. Tagad es atklāšu to noslēpumu – un līdz ar to, man nākošgad būs par
kādiem 10 pacientiem mazāk – kā var ārstēt papēža sāpes: galvenais, ir jāārstē
stāja. Bet akūtā palīdzība, ja ir sāpes papēdī, ir - staigāt ar nedaudz augstākiem
papēžiem, ap 3-4cm augstākiem. Bet visu laiku, nevienu soli nespert ar basām
kājām vai mājas čībām, visu laiku ar augstāku papēdīti. Protams, paralēli ir jāiet
pie fizioterapeita vai osteopāta, ir jālabo stāja, citādi atkal saīsināsies un tad vairs
nepietiks ar 3 centimetriem, vajadzēs 6 centimetru papēdi, un tad jau sāksies sāpes
pēdas priekšējā daļā, pie pirkstiem. Vajag tādu stabilu kurpīti. Tad tā mugurējā
ķēde atslābst. Un cilvēki paši to ir novērojuši, viņi stāsta: „Es aizeju uz darbu –
nekas, bet mājas čībās ir ļoti slikti“. Ko tik tur nedara – veic dažāda procedūras,
ziež ar ziedēm, liek kompreses gan ar medicīniskām, gan nemedicīniskām
substancēm, dzer zāles, karsē un saldē, špricē, ir arī tāda triecienviļņu terapija, kas
arī ir diezgan liela cilvēka mānīšana. Viņi saka, ka tos radziņus noskalda nost, lai
gan neko tur nenoskalda, vienkārši apdauza nervu galus un tad mazāk sāp. Bet tā ir
dārga procedūra.
Par šo pašu man stāstīja pleca gadījumā, ka tur kaut ko skalda…
Jā, neko tur neskalda - apdauza nervu galus. Tas ir tāds liels, spējš ultraskaņas
vilnis, kas, vienkāršoti sakot, notrulina jušanu. Kaulu un audu struktūrā tur nekas
būtiski neizmainās. Vismaz papēža gadījumā, ļoti daudziem tas nepalīdz, lai gan ir
samaksāta liela nauda. Tas palīdz, ja visu dara kopā; iet vingrot un iegūst labāku
stāju – plecus atpakaļ, galvu atpakaļ, vēderu uz iekšu un pieliek klāt lokālo
ārstēšanu. Kas īstenībā, pusmūža cilvēkiem ir nenormāli grūti. Teorētiski – jā, es
zinu, es iešu un darīšu – bet uzreiz jau tas nedod neko; 2 mēnešus vingro un nekas
nemainās. Un tikai tad, lēnām, pa kriksītim, sāk mainīties. Ne jau visi fizioterapeiti
arī zina šo sakarību, citi izdomā kaut ko darīt pašai pēdai, bet īstenībā vēders ir
jādabū uz iekšu. Tas ir baigi grūti, tāpēc arī grib ārstēt tieši to papēdi. Un kāpēc
nedrīkst papēdī no apakšas špricēt? Es pats esmu ļoti daudz špricējis sāpīgos audos
un locītavās, kad sāku strādāt par ortopēdu, likās ļoti vienkārši iešpricēt locītavā
zāles, un tad tā nesāp. Tagad es to daru 20 reizes mazāk, jo mēģinu ārstēt citādi. Jo,
kāpēc nedrīkst špricēt pēdas apakšā? Tāpēc, ka pēdā ir tāds tauku spilventiņš, un
zāles, ko tur ielaiž, kortikosteroīdi, var izjaukt šo tauku spilventiņu. Tad gan
nespēja paiet būs uz ļoti ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Āda kļūst plāna, un nebūs
vairs tā biezā papēža, kas amortizē. Tie tauki var izšķīst. Tad gan cilvēks, gan ārsts
būs nelaimīgi uz visu mūžu. Tā kā jauniem ārstiem saku – nešpricējiet pēdas
apakšā papēža sāpju gadījumā! Be tam, tas dūriens ir ļooooti sāpīgs. Sāpes jau
noņems, bet paies 2 mēneši, un tas pacients būs nelaimīgāks. Agrāk, nezinot, es arī
esmu dažas reizes tur iešpricējis un, paldies Dievam, man šī komplikācija nav
gadījusies, bet tā ir iespējama.
Sākumā teicāt, ka galva, domas un emocijas var sāpes radīt pat
simtprocentīgi. Vai jums pašam savā praksē ir bijuši šādi piemēri?
Nu, tādā ziņā, ka emocijas arī sēž uz saistaudiem. Tas jau ir ievērojami augstāks
osteopātijas līmenis par manējo. Bet arī man kādreiz, uzliekot roku uz sirds, uzreiz
ir skaidrs, par ko tas cilvēks ir sabēdājies. Es runāju un cilvēks brīnās – kā jūs to
zināt?! Tā kā tur, videnē, uz diafragmas un sirds somiņas, saistaudos sēž tās
emocijas. Tās arī velk čokurā, un to arī mēs tīri ar rokām varam ārstēt. Savukārt
domas, tā jau ir nedaudz cita sfēra. Es nevaru cilvēkam iemācīt citādi domāt. Bet
sakārtot smadzeņu šķidruma – likvora - normālu plūsmu, varu. Un tad domāšana
krietni izmainās. Tur ir nopietni jāpiestrādā, bet jā, cilvēkiem izmainās raksturs.
Tie ir tādi zināmi gadījumi, bet tie ir, un tas nozīmē, ka tas strādā.
Ir viens diezgan spilgts piemērs – pēcdzemdību depresija. Es nesaku, ka vienmēr –
atkal, medicīnā nekas nav simtprocentīgs – bet ir gadījumi, kad dzemdību procesā
krusta kauls izmaina savu pozīciju, sagāžas uz priekšu. Lai bērns tiktu ārā, krusta
kaula apakšai ir jāpaiet uz aizmuguri (tātad augšpusei - uz priekšu, iznāk tāda kā
sagāšanās, dupsis kļūst „atšauts“). Un tas vairs netiek atpakaļ, iesprūst. Tās
izmaiņas ir tik nelielas, ka rentgenā to neredz, tas labākajā gadījumā ir milimetrs,
bieži vien vēl mazāk. Un, tikko kauls tā nostājas, tiek iestiepts viss cietais
smadzeņu apvalks, līdz pakausim, izmainās jau pieminētā likvora dinamika,
izmainās attiecības starp pakauša kaulu un spārnu kaulu, kas savukārt nosaka visa
galvaskausa funkcionēšanu, jo galvaskausa kauli arī visu laiku savā starpā kustās.
Katrā elpā un izelpā. Mēs to neredzam, bet ar roku to jūt. Tā ir tāda ļoti smalka
osteopātija. Tur izmainās šī normālā kustība, un tas ļoti ietekmē cilvēka raksturu un
domāšanu. Un, ja pēcdzemdību depresiju uzķer uzreiz, to principā var noņemt ar
vienu osteopāta seansu. Protams, ir dažādi gadījumi. Ir cilvēki ar bipolārajiem
traucējumiem jau pirms tam, un dzemdību process to tikai saasina, tas ir cits stāsts.
Bet ja pilnīgi normāla sieviete, kas iepriekš ir bijusi dzīvespriecīga un jautra, pēc
dzemdībām negrib bērnu ņemt rokās, viņai riebjas bērnam pieskarties un uz viņu
skatīties, tad pirmais gājiens būtu pie osteopāta. Ja viņa apdraud sevi vai citus tad,
protams, ir vajadzīga arī psihiatra un medikamentu palīdzība, es jau nesaku, ka nē,
bet osteopāts bieži vien arī var palīdzēt.
Kā cilvēkam pašam saprast, kad ir jāiet pie traumatologa ortopēda, kad pie
ķirurga un kad pie osteopāta?
Redziet, mums Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, traumatoloģija un ortopēdija
ir radniecīgas zinātnes, un viens un tas pats speciālists nodarbojas ar abām lietām.
Traumatoloģijā un ortopēdijā manipulāciju metodika ir gandrīz identiska.
Traumatologi pieprot ortopēdisku saslimšanu ārstēšanu un otrādi. Tomēr tie
principi tomēr atškiras. Pie traumatologa loģiski ir jāiet, ja ir bijis kaut kāds
notikums, kura rezultātā kaut kas ir izmainījies. Ir bijusi trauma. Uz locītavu ir
iedarbojies traumējošs spēks, bet tas nākmā sekundē ir jau beidzies. Nevienam,
taču, nebrauc automašīna virsū ik sekundi gadiem ilgi. Uzbrauca un aizbrauca.
Bojājuma ārstēšana ir skaidra - jāatjauno iepriekšējā anatomija, tā jānostabilizē un
tad jau ķermenis pats visu sadziedē.
Bet ortopēdijā, kaut arī bojājums ir ļoti līdzīgs, patoģenēze ir pilnīgi citāda.
Bojājošais spēks nav viens notikums. Tas darbojas uz locītavu pastāvīgi, mēnešiem
vai gadiem ilgi, un to bojā. Tas spēks ir iekšā cilvēka ķermenī, tas neatlido no
ārpuses. Neviens rūķītis nesēž un nesit ar āmuriņu. Spēks ir cilvēku muskuļu un
saistaudu sistēmā vai, kā to sauc osteopāti, miofasciālajā sistēmā. Un izmaiņas
audos - iekaisumi un plīsumu, patiesībā sanāk normālas ķermeņa funkcionēšanas
sekas. Locītava nemaz nevar nebojāties, ja tā gadiem tiek vilkta šķībi. Tāpēc
vienkārši atjaunot anatomiju bieži vien nepalīdz, jo vecā anatomija, kaut teorētiski
pareiza, ķermenim ir par grūtu. Viņš pats ir iegājis citā līdzsvara situācijā,
piemērojies kopējiem spēkiem, kas darbojas ķermenī. Diemžēl šī piemērošanās
izsauc sāpes locītavā.
Tāpēc arī, bieži vien, osteopāts var tīri labi palīdzēt, tieši novēršot vai, vismaz,
samazint, šī bojājošā spēka iedarbību. Vispār jau ģimenes ārsti to ļoti labi zina, un,
ja sāk sāpēt locītava vai mugura, kas nav pirmo reizi, tad pacientu vispirms aizsūta
pie fizioterapeita. Un ar to pietiek. Bet dažreiz tieši fizioterapeiti ir tie, kas saka –
es netieku galā, man vajag osteopāta palīdzību. Jo fizioterapeits var uztrenēt švako
muskuli, bet pārspringto muskuli atslābināt ir grūti. To atkal var osteopāts, kurš
savukārt nevar uztrenēt švako muskuli. Galvenais ir ap locītavu dabūt īstu
līdzsvaru, un ja iestājas līdzsvars, locītava pārstāj sāpēt, ja vien nav jau tik ļoti
sabojājusies, ka jālabo tās struktūra ķirurģiski.
Rezumējot varētu teikt, ka to, pie kā jāārstējas vispirms, var novērtēt tas, kurš
slimo locītavu izmeklē pirmais, piemēram, ģimenes ārsts. Izmeklējot fizikāli, vai,
veicot kādu attēldiagnostiku, var novērtēt bojājuma pakāpi.
Un tad ir šī izškiršanās. Ja rentgenā vai citā izmeklējumā ierauga struktūras
izmaiņas, būtu jāiet pie ortopēda. Bet, ja šīs izmaiņas nav būtiskas vai ir atbilstošas
vecuma normai, teiksim, viens celis sāp, bet abos ceļos ir pilnīgi vienādas
izmaiņas, tad tur pirmā izvēle būtu fizioterapeits vai osteopāts. Taču visbiežāk ir
vēlama kā viena, tā otra palīdzība.
Jūtiet, es visur velku klāt fizioterapiju.
Jā, tas ir vārds, kas skan gandrīz tikpat bieži kā “osteopāts”.
Mēs principā darām vienu darbu, strādājam ar visu ķermeni un saistaudu sistēmu.
Vai vingrot nekad nav par vēlu jeb ir cilvēki, kuriem jūs sakāt – nevingro,
nedrīkst.
Es nekad nesaku – nevingro. Nekad. Tas kādreiz ir arī viens no strīdu iemesliem –
man sāp plecs vai mugura, man teica, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu vingrot. Bet
tagad paskatīsimies, kas ir vingrošana. Ja cilvēks noguļas uz cietas virsmas ar
sāpošu muguru, jostas daļu piespiež pie tās virsmas, nevis paceļ uz augšu, bet
piespiež. Ievelk vēderu. Un dziļi elpo. Vēderu neizgāž arī izelpas brīdī, tas paliek
ievilkts. Tas īstenībā ir diezgan grūti – ar ievilktu vēderu un piespiestu muguru,
dziļi elpot, vēderu nepalaižot vaļā. Tā jau ir vingrošana. Un ja cilvēks ar sāpošo
muguru, gūžu vai celi šo vingrinājumu izdarīs katru dienu 10 minūtes, varu
garantēt, ka viņam jau pēc 3 nedēļām paliks nedaudz labāk. Un tad pamazām var
likt klāt vēl citus vingrinājumus. Akūti sāpošs celis noteikti nav speciāli jāloka,
jāvingro ir ar taisnu celi. Arī ar taisnu celi muskuļi tiek darbināti, bet loocītava
atpūšas. Ja cilvēkam sāp celis, un viņš dodas pastaigās vai paņem svaru stieni un
tupstas, tas nav pareizi, tas pastiprina sāpes. Bieži vien cilvēki domā, ka
fizioterapija ir vienkārši aktīvs dzīvesveids. Tā nav. Es saku – jums jāiet pie
fizioterapeita, viņš saka – es taču rudenī tikko visu dārzu uzraku!
Tā nav fizioterapija. Ap celi, piemēram, ir 9 muskuļi, un ja no tiem deviņiem 4 strādā un 5
atpūšas, uzrokot dārzu, cilvēks šos pašus četrus nabadziņus nomoka vēl vairāk. Un
tie pieci kā gulēja, tā saldā miegā arī guļ. Viņi priecājas – lai tie muļķīši strādā. Bet
tie muļķīši kliedz balsī, un piestiprināšanās vieta pie kaula jau trūkst nost. Protams,
ka tas celis sāp. Bet fizioterapeits redz, kurš muskulītis nestrādā un saka – ahā,
draugs mīļais, tūlīt strādāsi. Viņš atrod vingrinājumu, lai slinkais muskulītis sāk
strādāt un nogurušais muskulis beidzot pasaka – paldies, es beidzot pirmo reizi
piecu gadu laikā esmu atslābis! Tā tas notiek. Un tad ir tas labums. Nav jāloka celis
vai jāpietupjas ar svaru stieni. Starp citu, velosipēds ārstē celi, bet tāpēc, ka, minot
velosipēda pedāļus, cilvēks sēž. Tas kājas muskuļus līdzsvaro. Bet atkal, ja tur jau
menisks ir plīsis, un skrimslis ir nodilis, tur atkal ir vesela rinda atrunu. Arī
muguras sāpes var neļaut braukt ar velosipēdu. Visbiežāk sāk sāpēt tieši tā saišu piestiprināšanās vieta, tās ir pirmās sāpes, ne jau pati locītava. Tas ir 2 cm zem
ceļa, tur ir tās stiprākās sāpes. To sauc par entezītu, vai, precīzāk, entezopātiju. Ar
velosipēdu tas līdzsvarojas ļoti labi. Bet tas viss arī ir jādara ar prātu. Pirmo reiz
vispār ir jābrauc tikai 2 minūtes un pa gludu asfaltu. Toties katru dienu, nevis reizi
nedēļā. Tāpēc vajag kādu, kurš pasaka – tagad tu drīksti to darīt, bet to – vēl nē. Jo
garas pastaigas un darbs dārzā galīgi nav fizioterapija.
Kardiologi saka, ka sirds problēmas mēs mantojam no saviem vecākiem. Vai
jūsu jomā arī notiek kaut kas līdzīgs, tikai ar locītavām?
Jā un nē. Jā, ļoti bieži ir novērojumi, ka bērniem ir tās pašas problēmas, kas ir
bijušas vecākiem. Bērni uz to atsaucās – tāda kā nolemtība un tā. Bet tīri
osteopātiski, teorētiski, holistiskā pieejā iedzimtība tiek traktēta nedaudz atšķirīgi.
Tā patiesībā ir kā datorprogramma – tā vēl nav darbība, tikai programma, kura ir
ieinstalēta. Ir cilvēki, kam cukura diabēts nemaz nav ieinstalēts – var darīt, ko grib,
cukura diabēts nebūs nekad. Bet ir cilvēki, kuriem ir ieinstalētas, piemēram, sāpes
celī vai plecos, vai muguras lejasdaļā. Tā programma dzīves laikā tiek palaista, un
nelaime ir tā, ka to palaiž mūsu dzīvesveids. Kāds saka – es esmu resns tāpēc, ka
manas mamma un vecmāmiņa bija resnas. Bet tad mēs paanalizējam, kā tie cilvēki
ēd un izrādās, ka vecmāmiņa rij bulciņas, mamma rij bulciņas, un viņš pats arī rij
bulciņas. Tad kāda tur iedzimtība?! Protams, cilvēkiem, kuriem mamma un
vecmāmiņa ir resnas – piedodiet, es tā rupji saku – ir jāpiesargājas trīsreiz vairāk
kā tam, kura mamma un vecmāmiņa ir slaidas. Un tiem, kuru vecākiem ir
sāpējušas locītavas jau agrā jaunībā, ir jāsāk laicīgi braukt ar velosipēdu ikdienā,
vingrot un peldēt, sekot līdzi tam, lai tās locītavas visu laiku ir līdzsvarā. Un tikko
gadās kāda nelaime, kāda trauma vai iekaisums, tas ir ļoti rūpīgi jāizārstē, lai
nenotiktu rētošanās, kas mūs pēc tam savelk šķībus. Īstenībā, ginekologiem būtu
pacientēm jāpasaka – pēc 5 līdz 7 gadiem tā ķeizargrieziena rēta sāks jūs vilkt
čokurā, jums laicīgi būtu jāiziet pie fizioterapeita vai osteopāta, to rētu var ļoti
smuki ar rokām pakustināt un pastāvīgi jātrenē vēdera prese. Akūtajā brīdī,
protams, ir svarīgi dabūt ārā veselu bērnu un saglabāt mammas veselību, un tas ir
svētīts darbs, paldies Dievam, ka viņi šo ķeizargriezienu māk. Bet škiroties šī
nianse būtu tomēr jāpiemin.
Ķirurgs, kas izoperē apendicītu, protams, patiesībā ir izglābis cilvēkam dzīvību.
Ideāli, ļoti jauki. Mēs tagad vispār mākam apendicītu izoperēt laparoskopiski. Bet
vietā, kur tas iekaisušais aklās zarnas piedēklis ir atradies, tas viss iekaisa, un
vēderplēvē rodas salipumi. Grozies, kā gribi, tie ir salipumi, un tie salipumi
izmaina resnās zarnas kustīgumu. Un gan vēderplēve, gan fascija, kas atrodas aiz
vēderplēves vairs nekustās tik brīvi, kā kustējās. Un, ja fascija nekustās brīvi, tad
muskuļi, kas atrodas apkārt labajai gūžai, arī vairs nav līdzsvarā, un labajai gūžai ir
lielāka iespēja sabojāties. Bet saprotiet, to ir ļoti grūti zinātniski pierādīt. Nu, ja
jums sāp labā gūža, vai jums ir bijis operēts apendicīts? Tā jau zinātni netaisa. Bet,
ja ir bijušas operācijas vēdera dobumā, kas traucē pēc to sadzīšanaas vairāk
vingrot, apmeklēt fizioterapeitu un/vai osteopātu. Ne jau tikai operācijas ir vienīgās
iespējamās rētas vēderā. Piemēram, cilvēks iedzer pavairāk šņabi, viņam ir kārtīgas
paģiras, tad ap aknu vai pašās aknās noteikti izveidojās rētiņa. Katru reizi. Ja viņš
sarijas treknu ēdienu, viņam ir nelaba sajūta labajā paribē, skaidrs, ka ap aknām
tagad ir maza rētiņa. Aknu virsma ir milzīga. Smēķētajiem visiem ir hronisks
bronhīts. Visiem. Tas rada rētiņas plaušu saknēs, tās ietekmē plecu joslu un izjauc
tās līdzsvaru. Un kāds brīnums, ja pēc 10 gadiem viņam sāks sāpēt plecs vai
izveidosies tenisista elkonis. Tāpēc, ka tie saistaudi iet caur visu ķermeni, un visas
tās fascijas, kas mums ir rumpī, beigās iziet uz ekstremitātēm – pleciem, elkoņiem,
plaukstu utt. Citiem vārdiem, vispirms cilvēks paliek šķībs, un tikai tad viņam
sabojājas locītavas, nevis otrādi. Mēs visu laiku uzskatījām – cilvēkam sabojājas
locītavas, un tāpēc viņš ir šķībs. Nē, ir otrādi.
Miofasciju disbalanss cilvēku pavelk šķību, un jo šķībāks viņš paliek, jo vairāk
iespēju locītavām ir bojāties, tai skaitā mugurkaulam. Tas laikam ir galvenais
teikums mūsu sarunā.
Mazliet spekulatīvs jautājums – kā izbēgt no gūžas locītavas operācijas?
Kā jebkuras locītavas veselības uzturēšanas gadījumā – pasekojiet savai stājai. Kad
apguļaties, apskatāties, vai abas jūsu pēdas ir vienādi atkritušas uz āru. Ja viena
skatās uz augšu, bet otra – uz āru, kājstarpē jau ir muskuļu disbalanss. Vai kāju
garumi ir vienādi – ja jūs šujat bikses pie skrodera, vai skroderis nesaka – eu, tev
viena kāja ir pusotru centimetru garāka? Kāju garums ļoti reti patiešām ir
anatomiski atšķirīgs, lielākoties disbalansa dēļ ir sarotējis iegurnis, un atšķiras kāju
sākuma punkts. Vai pleci ir vienādā augstumā, vai jūs varat somu panest vienādi uz
abiem pleciem? Viss kaut kas, teiksim, kur atslēgas kauls pienāk klāt pie kakla –
vai tas ir pilnīgi un ideāli simetrisks? Vai soļi ir vienādā garumā? Var noiet pa
pludmali un pēc tam apskatīties un izmērīt, vai viens solis nav garāks vai īsāks. Vai
noliekot pēdas, abas ir vienādi izvērstas? Vai spējat ievilkt vēderu? Vai nostājoties
pie sienas, varat piespiest pie tās jostas daļu? Vai varat noliekties līdz zemei,
nesaliecot ceļus? Daudzi saka – es jau no pašas bērnības tāds stīvs. Jā, bet jau nav
normāli. Tas nav veselīgi. Tad vispirms vajag iet pie fizioterapeita vai osteopāta, ja
tas vēl iet kopā ar sāpēm. Tādā veidā to var izbēgt, sekojot savai stājai. Amerikā
plaši tiek lietota FMS (Functional Movement System), kas ir testi, ar kuriem var
noteikt, vai cilvēks ir vai nav vesels. Vesela virkne pilnīgi elementāru testu.
Cilvēkam būtu jāvar pietupties ar paceltām rokām, tas ir brīnišķīgs tests. Es to sen
vairs nevaru. Jūs paceļat rokas virs galvas un pietupjaties ar dibenu pie papēžiem.
Tad vai nu jūsu rokas aiziet uz priekšu, vai jūs nokrītat uz dibena, visbiežāk abi
divi (smejas) Un ja jums aiziet rokas aiziet uz priekšu, tas nozīmē, kas jums nav
miofasciāla līdzsvara. Lielākoties četrdesmitgadīgi cilvēki to vairs nevar, divdesmit
gados vēl var. Tests, kas būtu jāpopularizē visiem spēkiem. Tādā veidā ārstē
locītavas – lai šo pietupienu varētu izdarīt, nevis aptiekā pērkot paracetamolu.
Ko jums savā ārsta kabinetā sanākt teikt visbiežāk?
Ka tagad tā ir kompleksa ārstēšana. Mēs stāvokli varam uzlabot, bet daudzas lietas
būs jādara kopā. Būs jānāk pie fizioterapeita, pie osteopāta. Būs jāatrod laiks
ārstnieciskajai vingrošanai. Būs arī vai nu locītavā jāšpricē zāles, vai locītava
jāoperē. Varbūt arī jādzer zāles. Būs mazāk jāēd ogļhidrāti. Varbūt visas šīs lietas
vienlaicīgi. Hroniskas slimības nav izārstējamas ar tabletēm, ir jāiesaista kas vairāk
– dzīvesveids, kustību režīms, uztura koriģēšana, dažreiz arī domāšana. Hroniskas
slimības ir dzīvesveida slimības.
Vai jūs pats ejat pie fizioterapeita?
Jā, esmu bijis; esam izstrādājuši vingrojumu kompleksu, ko izdaru katru rītu.
Jūs teicāt, ka ir gadījumi, kad pietiek ar vienu osteopāta apmeklējumu.
Tādi gadījumi ir, jā. Piemēram, tā pati pēcdzemdību depresija. Ir līdzīga situācija,
kurā krusta kauls var sagriezties – strauja nobremzēšana vai iebraukšana stabā.
Cilvēkam nav smadzeņu satricinājums, viņš nevienu brīdi nav zaudējis samaņu, bet
galva turpina sāpēt un reibt. Viņu palaiž mājās, bet viņš īsti nav ne šāds, ne tāds.
Tad ir vesela virkne notikumu – galva strauji lokoties uz priekšu caur cieto
smadzeņu apvalku atkal ir parāvusi krusta kaulu nedaudz uz augšu. Un krusta kauls
netiek atpakaļ. Ko cilvēks pats var darīt? Tātad, pie jebkuras galvas traumas ir
strikti jāguļ. Vairākas dienas. Tad tas krusta kauls „tiek atpakaļ vietā“. Lai cik
dīvaini tas neizklausītos, tas notiek tieši tā. Un, ja cilvēks nevar gulēt vai nav to
zinājis (lielākā daļa nezina, jo viņiem saka: jums smadzeņu trīces nav, varat
negulēt), ir jāiet pie osteopāta. Osteopāts var to krusta kaulu pakustināt, kauls sāk
“elpot”, un visi reiboņi, galvas sāpes un kakla saspringums pāriet. To sauc par
whiplash sindromu, angliski whiplash nozīmē “pātaga”. Vācu valodā saka
schleudertrauma, krievu literatūrā ir хлыстовая травма, bet latviski to definē kā
„galvas krasas sašūpošanās sindroms“. Un tas ir ļoti bieži. Nokrītot uz muguras vai
uz dibena arī ir kaut kas līdzīgs. Ja cilvēks sasit astes kaulu, tad arī noteikti ir jānāk
pie osteopāta, un ar vienu reizi bieži vien pietiek. Arī krītot no augstuma. Šis
whiplash sindroms aiziet pa visu ķermeni, un cilvēks mokās. Ja pats negrib nākt, ir
jāguļ. Stingrs gultas režīms. Salaužot astes kaulu, obligāti ir jāguļ, bet to bieži
nedara.
Vai jums kā ārstam ir kāds izaicinājums? Kaut kas, ko vēl gribat apgūt?
Jā, kinezioloģiju. Kinezioloģija ir ļoti līdzīga osteopātijai tādā ziņā, ka arī tā strādā
ar visu ķermeni. Bet kinezioloģija vairāk strādā ar muskuļu enerģijām, un
testēšanas metode ir pilnīgi cita. Osteopātijā mēs, pieliekot roku, jūtam, kur tā
problēma ir. Pieliekot roku pie galvas principā var just, vai problēma ir krūtīs,
vēderā vai dibenā – piedodiet, ka es tā vienkāršoju – tas iestiepums izsekojas līdzi.
Bet tas ir grūti, un ne vienmēr tā nostrādā. Kineziologiem tā testēšanas metode caur
muskuļu enerģijām ir citāda. Man ļoti gribētos to apgūt, bet nezin vai es to
paspēšu. Tieši šajā virzienā man gribas strādāt – viss, kas ir saistīts ar holistiku. Ko
es esmu iemācījies ortopēdijā, to esmu, locītavas operēt es varu, ceļus, plecus,
karpālos kanālus un greizos kāju īkškus es operēju, ko es tur vairs jaunu apgūšu.
Lielākām operācijām apstākļi tiek prasīti pilnīgi citi, nav vairs tie laiki, kad ar
flaķenēm varēja operēt ceļu locītavu, ir ļoti smalkas tehnoloģijas, un tas ir
iespējams tikai lielās slimnīcās. Es operēju nelielā slimnīcā, tīri tehniski tā, lai var
izdarīt skaistu mūsdienīgu operāciju. Esmu samierinājies ar to, ka šī slimnīca
nenopirks dārgas tehnoloģijas, jo tās tajā nevar atmaksāties. Tur es daudz vairāk
neko neizdarīšu, bet osteopātijā un jebkurā citā holistikas virzienā var iet bezgalīgi.
Respektīvi, uz ķermeni skatīties kā vienu veselumu, neārstēt tikai celi vai papēdi,
bet ārstēt visu ķermeni.
Citāti:
Vispirms cilvēks paliek šķībs, un tikai tāpēc viņam sabojājas locītavas, nevis
otrādi. Mēs visu laiku uzskatījām – cilvēkam sabojājās locītavas, un tāpēc viņš ir
šķībs. Nē, ir otrādi.
Ja pēcdzemdību depresiju uzķer uzreiz, to principā var noņemt ar vienu osteopāta
seansu.
Ja cilvēks ar sāpošo muguru, gūžu vai celi šo vingrinājumu izdarīs katru dienu 10
minūtes, varu garantēt, ka viņam jau pēc 3 nedēļām paliks nedaudz labāk.
Es saku – jums jāiet pie fizioterapeita, viņš saka – es taču rudenī tikko visu dārzu
uzraku!
Ginekologiem būtu pacientiem jāpasaka – pēc 5 gadiem tā ķeizargrieziena rēta
sāks jūs vilkt čokurā, jums jāiziet pie osteopāta, to rētu var ļoti smuki ar rokām
pakustināt.
Hroniskas slimības nav izārstējamas ar tabletēm, ir jāiesaista kas vairāk –
dzīvesveids, kustību režīms, uztura koriģēšana, dažreiz arī domāšana. Hroniskas
slimības ir dzīvesveida slimības.
Comments